Svētdienas man ir dikti grūtas dienas, jo sestdienās gulēt tieku tikai tā ap kādiem vieniem naktī (darba specifika tāda), bet no rīta mazā jau ir augšā ap sešiem. Vēl klāt nāk pāris celšanās nakts vidū, un gala rezultātā esmu tāda nekāda visas dienas garumā. Vīrs arī palīdzēt nevar, jo šeit svētdiena ir normāla darbadiena. Parasti svētdienu kaut kā nomuļļāju, mazgājot veļu un vaktējot mazo. Nu tā – bez lieka entuziasma. Šodien gan, neskatoties uz nogurumu, piespiedu sevi piegriezt Feliz kleitiņu,

piemetu arī kādi tad varētu būt tie volāni uz apakškleitas daļas:

Vēl būs volānu krāsu salikums jāpapēta rīt no rīta dienas gaismā, jo elektriskā gaisma mēdz ar mūsu actiņām izstrādat jokus.

Un tagad pārdomas:
Kurš gudrinieks šajos platuma grādos ir izdomājis, ka flīzes, vēl pie tam baltā krāsā, ir ļoti labs grīdas segums dzīvojamā istabā. Es par to nepārtraukti pukojos vēl tad, kad mūsu sunene bija dzīva, un katra viņas spalva un ienestais zemes knipucītis uz šīs grīdas bija labi redzams. Tagad manai neapmierinātībai pievienojās pamatotas bailes par manas jaunākās meitas drošību, jo, kā jau normāls un aktīvs astoņus mēnešus vecs cilvēkbērns, viņa rāpo, stutējās, zaudē līdzsvaru un arī krīt… ar galvu pret flīžu grīdu:( Ko es tagad neatdotu par normālu koka grīdu. Vai pat parastu laminātu.Te būs jādomā kāds risinājums. Ar paklājiņu vien nepietiks.