Šodien atkal uznāca sentiments pēc mājām. Nāk taču Jāņi!

Šogad mēģināsim svinēt Jāņus tepat – kaut arī bez īsta latviešu alus un tradicionālā ugunskura. Kas zin, varbūt pat iemēģināšu roku speķa pīrāgu cepšanā. Atzīstos, nekad neesmu tādus pati cepusi. Jā, jā, zinu – Latvijas pilsonību viņai nost par šitādu robu latviešu kulinārmākslā:) Varbūt kādai no jums ir feina receptīte minētajiem pīrādziņiem?

Nezinu, vai saistībā ar to sentimentu pēc mājām vai kā, bet man ļoti sagribējās kārtainos tunča salātus. Tādi mūsu mājās tiek gatavoti ļoti reti, jo konservēts tuncis un majonēze ir mana cienītā “melnajā” sarakstā:) Proti, viņa uztverē patiess “seafood” ir svaigs tuncis un citi tā ekvivalenti. Ko tu padarīsi, ka mēs esam auguši pie ļoti atšķirīgiem ūdeņiem:) Bet svaigi ceptu tunci viņš gatavo vienkārši lieliski, tāpēc es nesūdzos.

Un tā zilā krūzīte, kas kopār ar salātiem tikusi kolāžā, nāk no Polijas. Nekad nebūtu domājusi, ka man varētu patikt trauki zilos toņos, bet poļu keramika mani ir aizrāvusi.

Un šeit man ir publiski jāatvainojas redīsam, kuru nepamatoti apvainoju un nosaucu par “košuma krūmu”. Re, cik varens tas tomēr ir izaudzis, un pat paspējis apbērnoties. Garšo droši vien pēc suņa vai putuplasta, jo, par kādu gan sulīgumu varam runāt 40 grādu karstumā….

Vispār gribēju šo ierakstu veltīt abaijām, bet kaut kā pamatīgi esmu noslīdējusi no temata. Tunči, redīsi, keramika:)

Abaiju sakarā meklēju kādas bildes savā personiskajā fotoarhīvā,un panikā konstatēju, ka neliela daļa no tām ir izkūpējusi!!!! Paldies Dievam, ka man piemīt sava veida uzmanības deficīta sindroms, un es esmu izveidojusi n-tās galerijas netā, gan Picasā, gan Flikerī, un kas zin vēl kur. Par dažām no šīm galerijām esmu visai veiksmīgi aizmirsusi, un tās kaut kur vientuļi ganās interneta plašumos. Abaijas bildes neatradu dažas tomēr atradu (skat. zemāk), bet atradu kādu senāk šūtas kleitas bildi. Izrādās, ka esmu tomēr šuvusi kaut no zīda:)

Tagad man stipri jāpiedomā, kura gadā šis tērps ir tapis. Ā, bet te man talkā nāk pati Picasa, kas smuki visu saliek pa attiecīgo gadu mapītēm:) Un tā  – šis tērps ir tapis Garangaou pasākumam par godu, 2008. Gada septembrī. Par pašu Garangaou pastāstīšu nedaudz vairāk, kad tuvāk nāks Ramadāna mēnesis.

Un te bildes no 2005. gada, kad braucām uz Omānu. Ceļš no Katāras uz Omānu ved caur Saudu Arābijai, un, lai respektētu vietējās tradīcijas, es arī izmēģināju šo mistisko ietērpu – abaiju:

Šeit es izmisīgi cīnos ar vēju, lai uzliktu galvā hidžabu.

Gotovs:)

Pie Apvienoto Arābu Emirātu un Omānas robežas.