Jā, nu arī manām garajām vasaras brīvdienām beidzot ir pienācis gals. Un ir laba sajūta atgriežoties mājās…Sajūta ir tāda, kā pēc labi padarīta darba. Domāju, ka piekritīsiet, ja teikšu, ka ceļošana ar bērniem ir savu pakāpi sarežgītāka par ceļošanu solo vai divatā. Manas jaunkundzes būtu jāapbalvo ar kādu medāli, jo ir godam izturējušas garumgaros pārbraucienus ar mašīnu, un arī garajos lidojumos abas uzvedās nevainojami.

Vakarnakt, sēžot taksometrā ceļā no lidostas uz mājām, sevi pieķēru pie interesantas domas, ka tomēr tā Doha ir kaut kur manī “ieaugusi”, ja jau to dēvēju par mājām:)

Un domāju arī par to, kāpēc es sevi, nelabojamu aerofobu, tik šausmīgi moku un lidoju šītentādus gaisa gabalus.

Un pati arī sev atbildēju –

lai makšķerētu Meksikas līcī
lai uzzinātu, ka Savannas pilsētā Spāņu ķērpis neaug spoku apdzīvotās vietās
lai klausītos Zydeco stila mūziku
lai……nu iemeslu ir daudz un dažādi:)  (Par ceļojumā redzēto, dzirdēto, izgaršoto un iztaustīto mēģināšu pastāstīt citos ierakstos)

Bet pats galvenais, lai  tiktos ar radiņiem, stundām ilgi runātos, smietos un visādi citādi pozitīvi uzlādētos.

Un lai reizēm paskatītos uz pasauli no šāda te skatu punkta:

Ar vasaras rokdarbiem nesanāca gluži tā kā biju plānojusi. Kāroto izšujamo gabalu krustdūriena tehnikā aizmirsu ielikt čemodānā. Labi vien ka tā, jo knapi paspēju piešūt pogas meitas Kristāmkleitai, un ievilkt diegus lielās meitas Pirmās Komūnijas kleitai. Tādas nu izskatījās manas jaunkundzes Kristību un Pirmas Komūnijas dienā:
Cik nu varēju, sekoju visiem jūsu blogiem arī brīvsolī esot, tikai ar komentēšanu gan ne vienmēr veicās. Žēl, ka nav izgudrota tāda fīča, kur skaļā balsī izteikto pārveido rakstītajā:)
Lai nu kā, esmu atpakaļ ar iespaidu un ideju pilnu galvu. Tagad tikai janoslauka putekļu un smilšu kārta no manām šujmašīnām, un uz priekšu:)