Vakardien man bija skābi ap dūšu…It kā pat bez īsta iemesla. Viss taču ir labi – neviens nav slims, vīrs nekrāpj, bērni klausa, overloks salabots (un arī jauns klāt uzradies), mans veicais labais Nikons tehniski apskatīts utt.  Pat kaut kāda pile kultūras arī man ir tikusi, jo iepriekšējā vakarā kopā ar draugiem noskatījāmies “Argo”. Tiem pašiem draugiem, kas mūsu saulainos krastus visai drīz pametīs. Un tas jau noteikti atkal ir izraisījis kārtējo “Doha Blues” epizodi… bet šie met acis uz Zanzibāru kā potenciālo mājvietu turpmākajiem gadiem, un tas taču nemaz nav tālu. Un arī, ja atgriezīsies Kanādā, tas arī nav pasaules gals, eh:)

Un vēl, man jau pāris nedēļas ir pašai sava epifānija par dzīvi šeit. Aizvien vairāk un vairāk jūtos kā lotosa ziedu ēdājs, kas pats labprātīgi sevi kārtējo reizi iebaro ar lotosa apreibinošo substanci (sadzīves komfortiem, ko piedāvā dzīve Dohā), un slīd aizvien dziļākā apātijā. Ja pilnīgi godīgi, tad ļoti reti satieku šeit cilvēkus, kas šeit jūtās pilnībā laimīgi. Apmierināti – jā, pilnīgi noteikti. Nav jau par ko sūdzēties – par elektrību, ūdeni un vietējām telefona sarunām mums nav jāmaksā, uzpildīt mašīnas benzīntanku var pa kapeikām utt. Un tās ceļošanas iespējas jau arī ir tā vērtas. Bet tomēr kaut kas pietrūkst..nu kaut vai tas celms Ikšķiles mežiņā, uz kura pasēdēt un pasapņot. Jūtu, ka mans vīrs jau arī sāk trīties. Šonedēļ pat, pasvieda man šo rakstu par hipsturbia Ņujorkā, un diplomātiski apjautājās, kā es justos šāda veida sabiedrībā:) Papētījām arī nekustamā īpašuma cenas un potenciālās darba vietas manam cienītajam. Jauki pasapņojām, tā teikt, bet nu drīzumā jau šie vai līdzīgi sapņi būs jārealizē arī. Teikšu kā ir, man ir nedaudz bail no tādām radikālām pārmaiņām (tie lotusa ziedi sāk iedarboties, laikam), bet vienlaicīgi kaut kas pakrūtē sāk priecīgi ķnudēt ar’.

Tā, pasūdzējusies esmu, varu nolaisties uz planētas Zeme. Jā, overloks beidzot ir salabots:)

Esot kaut kāda skrūve izļodzījusies. Kāds tur brīnums, ja šis nabaga darba rūķis servisu nebija redzējis jau gandrīz gadus desmit.

Un klāt arī jauns nācis.

Sveicināta Bernina 800DL!

Šaurā ierullētā maliņas Berninas izpildījumā. Jā, tā ir ta pati kleita, ko esmu parādā Plūmītes Es Šuju Sev projektam:)

Pagaidām Brālis dzīvos kopā ar jauno Berninu, bet drīzumā Brāli nodošu kādas citas rokdarbnieces rokās. Arī savu Singer Quantum 9940 pārdošu. Tagad tā svaigi iztīrīta un uztjūnēta gaida savu fotosesiju, lai varu sagatavot sludinājumu vietējam sludinājumu portālam.

Un nobeigumā pasaulē labākie antidepresanti rokdarbniecei – pāris diegu spolītes, oderdrēbe un rāvējslēdzēji. Dzīve iet uz augšu. Ja kādreiz īsos svārku ravējslēdzējus melnā krāsā ar uguni nevarēju šeit sameklēt, tad tagad to ir ka biezs, un ne tikai melni.

Pamazām urbjos cauri piegriežtņkonstruēšanas mākslai no šīs grāmatas, un sapratu, cik daudz man vēl ir jāmācās. Par visai šķidrajiem konstruēšanas kursiem, kurus patreiz apmeklēju, un par kuriem samaksāju milzu naudu, kādā citā ierakstā…

Lai jums jauka svēdiena, bez antidepresantiem:)