Jau ceturtais

Jep, šis ir jau ceturtais gads Indonēzijā – pielavījies, atskrējis, atrāpojis, atvilcies vai kā citādi paziņojis, ka ir klāt. Mācību gads, protams, bet mūsu situācijā tas ir pat svarīgāks par kalendāro, jo viss tiek rēķināts un plānots tam pakārtoti. Bērni aug – vai dieniņ, patiešām aug – lielā meita jau desmitajā klasē, un mazā jau otrajā. Tētis pelna bekonam, mamma reizēm garlaikojas, jo šis ir jau ceturtais gads ārpus oficiālas darba vietas. Negribu te lieki iedziļināties, bet teikšu tikai to, ka es nemaz nedrīkstu šeit legāli strādāt. Tādi ir mūsu vīzas noteikumi, vai ziniet. Dzīve rit uz priekšu, mamma pamazām pārvēršas par kaķu veceni (pie kāda kaķu skaita tiek piešķirts šis tituls?), uzrāviena brīžos šuj un visādi citādi radoši izpaužas, tēlo dārznieci un reizēm arī pabaro ģimeni. Un samērā bieži brauc uz Bali, jo sasodīti tuvu tas viss.

Kas vēl tāds jaunāks? Jā, ir gan šis tas. Kaut kad pavisam nesen pilnībā pazaudēju savu fotografēšanas “modžo”. Īpatnēji, ka tā pazušana bija proporcionāli manu visādu papildu foto gadžetu un objektīvu iegādei. Un tad sapratu, ka tā turpināt nevar, un kaut kas ir jādara lietas labā. Bija apnicis, ka vienmēr paliku visiem astē ceļojot, nokrāvusies ar saviem maināmajiem objektīviem. Lēmums nāca visai viegli – pārdevu savu Nikon D7000 kameru (ļoti laba kamera, ja kas), un iegādājos Panasonic Lumix DMC – LX10 kameru. Jā, tā ir kompaktā kamera bez maināmiem objektīviem, bet šo lēmumu nenožēloju ne par kapeiku. Ir doma vispār pāriet atpakaļ uz Panasonic sistēmu kā tādu, un ar laiku iegādāties kaut ko jaudīgāku, bet pagaidām ir ok. Pat ļoti ok. Tik ļoti ok, ka kameru var iebāzt kabatā vai mazā rokassomiņā, un iegūt pat visai sakarīgas bildes. Man gan vēl daudz jāmācās, bet fotografēšanas prieks sāk atgriezties.

Sekos neliela fotoreportāža, pagaidām tikai no mana vietējā “huda”

Iesākumam dažas bildes no maniem apzaļumošanas mēģinājumiem. Joprojām neizprotu daudzus šejienes augus, kā rezultātā kādu laistu par bieži, kādu nepietokoši. Pagaidām neviens vēl nav nosprādzis, lai gan mani nabaga “staghorn” augi sāk palikt nedaudz pumpaini, kas īsti neesot labi. To, ka tie jālaista reti, uzzināju nedaudz par vēlu, kad kādu nedēļu no vietas sirsnīgi tos biju laistījusi. Man ir arī četri brīvprātīgie dārznieki – kaķi, kas ik pa laikam kaut ko pamanās nograuzt vai izraut ar visām saknēm, bet es nepadodos.

Kaut kas ūdens lillijai līdzīgs plus mazi peldoši mistiski augi ar ūdens saknēm. Kaķi šo uzskata par savu ūdens trauku. Vēmuši vēl nav, bet kas to lai zin’.

Bēdīga paskata “staghorn” augs. Ceru, ka izvilks.

Laikam vienīgais floras pārstāvis, kuru šeit saprotu līdz sirds dziļumiem – bougainvillea. Nav ne jausmas, kādas krāsas ziediem tas ziedēs, bet viss notiek – skat, jau nāk jaunas skaistas un zaļas lapiņas. Fotografēts Lumix-LX 10 makro režīmā.

Sķiet kaut kas no sukulento dzimtas. Arī makro režīmā.

Ziemassvētku kaktuss.

Alvejas podos, domāti kā istabas augi. Esot labi palīgi gaisa attīrīšanai. Fonā Malone – mūsu kaķe – apalīte.

Pipars. Gaidu, kad nesīs augļus.

Mani izmisīgie centieni iestādīt un izaudzēt zālīti. Kaķenēm ir citas domas šajā sakarā. Redzēsim, kurš uzvarēs – es ar čopstikiem, dakšām un karotēm vai kaķes.

 

Vēl pāris kaktusiņi.

Turpinājumā kaķu fotosesija. Kopā man viņas ir četras – Mollija, Malone (māsas), Millija un Gotiņa.

Mollijas ķepa, jo viņa ir pati galvenā. Katra ķepa savā krāsā.

Mollija – maiga, mierīga un mīlīga.

Millija jeb Valentīndienas kaķis. Skaļi bļāva, krūmos iestrēgusi. Tik skaļi, ka mūs jaunākā atskrēja raudādama, un lūdzās palīdzēt kaķēnam. Palīdzējām, sadakterējām, paņēmām. Vispār tur būtu bijis “kirdik” savādāk, jo viņai jau viss kažociņš bija pilns ar kāpuru oliņām. Pardon par tādām riebeklībām, bet nu tāda ir ielas kaķu dzīve:(

Tagad Millija ir samīļota un aprūpēta. Un ļoti skaista:)

Slinkā Malone, Mollijas māsa. Tipisks kaķis, kas staigā, kur un kā grib, un cilvēki tai ir tikai vergi.

 

Malone filozofiskās pārdomās iegrimusi. Ēst vai gulēt, tāds ir jautājums.

Kaķis Numur 4 – Gotiņa. Ar īsu astīti, kas ir visai tipiski šeit. Prot rāpties kokos. Bija doma pārdēvēt par Ītanu Hantu, jo viņai škiet ir iespējama jebkura misija. Dziedāt gan nemāk, lai gan bildē izskatās, ka māk gan.

Mollijas un Gotiņas kopbilde. Fonā galīgi sadīrāts klubkrēsls, jo nagi taču kaut kad arī ir jāasina, un mūsu mājās to ir 4x…cik tur to nagu uz vienas ķepas?

Veranda dažādās noskaņās ar ēnu spēlēm.

Tālāk sekos pinīgā randomā izvēlētas bildes ar manu jauno kameru.

Ceru, ka šīs nebūs kārtējais “vienu reizi gadā” ieraksts, un turpināšu iesākto. Uz satikšanos jeb Sampai Jumpa!