Paskat, paskat, pie kādiem jauniem mētelīšiem ir tikušas mūsu ciematiņa dateles. Kāds jau ir izskrubinājis caurumiņu vienā no dateļkulītēm, un uzlicis kādu dateli uz kārā zoba:)

Līdz mūsu piemājas palmas koka bagātībām gan neviens nav ticis, jo dateles tur šogad ir iekārtojušās dikti augstu. Ar tām tagad mielojās putni un žurkas. Neesmu nevienu no šīm datelēm nogaršojusi, bet man šķiet, ka tās nav no tām garšīgākajām dateļu dzimtā.

Vispār par dateļu kultivēšanas un novākšanas mākslu būtu jāveido atsevišķs ieraksts, jo tās šeit ir kā latvietim āboli vai kartupeļi – tik daudz un dažādas. Un pasniegt tās arī var arī vairākos veidos – sākot no “au naturel” jeb tādas kā Dievs tās ir radījis, līdz visādām eksotiskām piedevām un pildījumiem papildinātas. Man pašai ļoti garšo dateles ar baltās šokolādes glazūru:)

Un nu par citām šī reģiona īpatnībām:

Ko sadarīt piektdienā, kad ārā ir virs 40 grādiem plusā? Atbilde ir visai vienkārša – cepties saulītē kādā “bīčiņā” vai arī defilēt pa kādu no ar gaisa kondicionieriem aprīkotu iepirkumu centru. Mēs izvēlējāmies otro variantu, un dienu iesākām baudot brokastis Dean & Deluca kafejnīcā Villaggio iepirkumu centrā.

Tikai, lūdzu, nepadomājiet, ka mēs tā bieži brokastojam, jo šī vieta nav no tām lētākajām. Šīs brokastis bija tāds novēlojies manas dzimšanas dienas kūkas aizvietotājs:)

Pēc tādām brangām brokastīm, nolēmām nedaudz pastaigāties  pa pašu iepirkumu centru. Parasti tas ir bāztinpiebāzts ar cilvēkiem, bet piektdiena ir brīvdiena, un visas bodītes ir ciet līdz vieniem dienā. Visi Allaha bijīgi cilvēki piektdienās dodas uz mošeju. Par to, ka nav tā īsti smuki nodoties miesisku vajadzību apmierināšanai šādā brīdī, mums atgādina muzīna sauciens uz lūgšanām…

//www.youtube.com/get_player

Un te neliels ieskats mūsu pastaigā pa Villaggio “biezo” galu ar Gucci, Šmuči un citiem trendīgiem veikaliem, kuros es laikam nekad neiepirkšos:) 
Un šeit jau parādās piezemētāki veikaliņi vienkāršākiem ļaužiem.
Pats iepirkumu centrs ir veidots pieturoties Venēcijas tematikai. Darba laikā te ir sastopami gondolieri, kas par saprātīgu samaksu gribētājus labprāt izvizina pa Villaggio mākslīgo kanālu sistēmu.
Un ja nu iepirkumu centrā iemaldās kāds no karaliskās ģimenes, un tam ir pēkšņa spiedoša vajadzība, tad par to arī ir padomāts. Viņiem laikam šie procesi notiek kaut kā īpaši karaliski.
Bet kanādiešus un citus hokejmīlošus indivīdus tas viss nemaz nerausta – ne VIP tualetes, ne zelta flīzītes. Tie tik klapē ripu uz vella paraušanu, un pieskandina visu iepirkumu centru ar saviem enerģiskajiem izsaucieniem.
Kamēr kanādieši uzrauj hoķi, filipīniešu “mafija” (viņi paši reizēm sevi tā dēvē, tāpēc atļaujos izmantot šādu epitetu) iestiprinās vietējā ātrēstuvē. Un paturpinot par filipīniešiem – šeit gandrīz visa apkalpes sfēra turās uz viņu strādīgajām muguriņām. Kur vien pagriezies – restorānos, slimnīcās, tur tevi laipni apkalpo kāds filipīnietis/te. Vikipēdijā izlasīju, ka Katārā ir apmēram 150 līdz 200 tūkstošu filipīniešu, kas uz kopējā Katāras  iedzīvotāju skaita fona ir visai iespaidīgs skaitlis.
Un te mana lielajai jaunkundzei viss  bija jau līdz brošai:). Viss, beigta balle – braucam mājās…Pag, bet kur tad īsti ir mūsu mājas???…..