Dadzītis
Sunītis Dadzītis nerej vairs Šaisaulē,
Tagad Aizsaulē rej.
Ietīsim Dadzīti
Rakstainā segā,
Guldīsim Dadzīti
Ābeļdārzā.
Šaisaulē ābeļdārzs
Noziedējis,
Aizsaulē
Uzziedēs.
/V.Ļūdēns/
Tas Tev, Vēdiņ…
Sestais marts mūsu ģimenē ir datums ar saldsērīgu piesitienu… Jau ir vesels gads apkārt, kopš mani neviens ar purnu nebada pie vakariņu galda…neskatās acīs tā, it kā visu, visu saprastu, tikai runāt nemācētu…
Lai talāk stāsta bildes par tiem desmit prieka gadiem kopā ar Vedu.
Viss aizsākās Aizputē…
Pastaigas pilsētā
Skrējieni Latvijas mežos…
..un Katāras smiltīs
Un kā nu bez peldēm
Sargājot lielo jaunkundzi
Iejūtoties raganas lomā Helovīnos
Un nedaudz uzpucējoties tāpat vien
Ziemeļmeita Saulesbrillēs 
Ai, cik aizkustinoši! Kāds skaists sunītis… Jā, tukšums paliek arī pēc gada…
LikeLike
Cik skaists sunītis! Kas tā ir par sugu? Paskat, kā pēc Latvijas iejutās arī karstās smiltīs… Un re, kā izlēmāt tukšumu neaizpildīt.
LikeLike
Ai, tās suņu acis…Nu kā viņi māk tāāāā skatīties….
A es raudāju par jūrascūciņu…dažus gadus atpakaļ..Viņa arī mācēja skatīties acīs..
Vai visi dzīvnieciņi kāpj debesīs?
LikeLike
Paliek, paliek…es pati brīnījos, kā man tā, vēl tagad asaras saskrien acīs par mūsu sunīti aizdomājoties…
LikeLike
Tas ir Vidusāzietis, precīzāk – Vidusāziete:)Tas šejienes karstums mūsu suni nemaz netraucēja. Citreiz pat nobrīnijos,kā viņa tādā karstumā varējā dārzā gulēt…Jā, un tas tukšums ir viņas tukšums. To neviens cits pagaidām nevar aizpildīt. Varbūt kādreiz, jo abi ar vīru esam suņu cilvēki:)
LikeLike
Es ļoti ceru, ka visi dzīvnieciņi tur augšā kāpj, gan jūrascūciņas, gan suņi:)
LikeLike
Feina sunene. Es ar no tiem kas suņus mīl (aiz zirga nākošais) :D. ne velti biju kinologs 4 gadus 🙂
es sapņoju kad man būs māja, uzreiz liels kārtīgs suns :)))
LikeLike
Cik saprotamas tavas izjūtas! Caur to ir iziets. 😦
Cik pakļāvīga un paļāvīga jums viņa bijusi! Kā vajag, tā sapucējas. 😀
LikeLike
Katram cilvēkam sava vieta sirdī. Katram dzīvniekam sava vieta sirdī. Neviens nevienu neaizstāj. Un tās ir zelta vērtas sajūtas, atmiņas – par draugiem. Četrkājainajiem. Jo viņu vieta mūsu sirdīs Milzīga un Mūžīga:) Kaut dzīve īsāka..
LikeLike
Šobrīd kā nekad esmu uz suņu nots, tāpēc ļoti tevi saprotu. Tā sāpe nepārsāp… Arī mums bērnībā reiz bija suns, kurš tika, ļaunu cilvēku izmest no braucošas mašīnas, un klīda, klīda pa pasauli līdz beidzot izvēlējās mūsu ģimeni par saviem nākotnes visuzticamākajiem draugiem. Ar Lāci draudzejāmies ilgi, līdz viņš tika guldīt ābeļdārzā un vēl tagad, kad ejam garām Lāča ābelītei, ar māsām atceramies viņu….
LikeLike
Lai sunītim mīksts mākonītis! Mans Džeris pirms diviem gadiem aizgāja.Pāragri un ļoti ātri… Bet ticu, ka Dieviņam tagad ir tik labi sunīši tur augšā – gan Džeris, gan Vēdiņš!
LikeLike
Vedai bijuši 10 lieliski gadi – par tiem prieks 🙂
Es ar savu pirmo suni šai saulē kopā pabiju vien nieka 3 gadus, bet apraudāju (patiešām slapjiem spilveniem) gadus 7 noteikti un zvērēju, ka nekad vairs nemīlēšu suņus 🙂 Otru suni nopirku mammai un strikti turējos pie plāna to nemīlēt, viņš ar mums sabija 14 gadus, tad devās pa varavīksnes taciņu prom, nu jau 7-to gadu man viņa trūkst un liekas, ka tepat vien viņš ir 🙂
Bet pašlaik es varu teikt, ka mīlu SAVU suni (Mokku) – viņa nav aizstājēja, ne arī tukšuma aizpildītāja – viņa vienkārši ir ĪSTĀ, patiesi MANA sune. Arī Tev trūkst Vedas, skumji bez viņas, bet pasaulē noteikti ir vēl kāds TAVS suns, viņš Tevi atradīs un varbūt Tu viņam stāstīsi par Vedu :)))
LikeLike