…jeb varēju šo ierakstu atstāt arī bez virsraksta. Sāku rakstīt par ceļošanu un fotografēšanu, bet domu gājiens  aizslīdēja nedaudz citā virzienā. Pa vidu vēl klēpjdatoram “nomira” baterija un mazajai piemetās caureja. Piedodiet, ka tik haotiski šovakar…

Šis nebūs nekāds pamācošais ieraksts par to, kādas ekspozīcijas, kadrējumus utt. labāk izvēlēties ceļojot utt. Drīzāk gan pārdomas par to, vai vienmēr un visur ir līdzi jāstiepj spoguļkamera (ja tāda ir) un trīskājis. Kurā brīdī ģimenes fotogrāfs sāk atpalikt no visiem pārējiem, jo ir jāstutē/jāriktē fotoekipējums, lai iemūžinātu TO kadru? Un kurā brīdī tas pats fotogrāfs aizmirst apstāties, un uz visu apkārtnotiekošo paskatīties ar savām acīm, nevis caur kameras attēla meklētājlodziņu. Atzīstos, ka man tā ir gadījies ne vienu reizi vien…

Nepārprotiet, man ļoti patīk mana Nikon D70s spoguļkamera, kas man uzticīgi ceļo visur līdzi jau no 2006.gada. Es to sargāju kā savu acuraugu. Reizēm pat tik ļoti sargāju no smiltīm, lietus, zagļiem u.c. nevēlamiem elementiem, ka gadās palaist garām kaut ko ļoti svarīgu – smilšu sviešanas sacensības, piemēram:)

Reizēm visu bremzē spoguļkameras gabarīti, jo to tā vienkārši kabatā vai rokassomiņā neiebāzīsi. Ko darīt, ja fotografēt tik un tā gribās (tā jau laikam ir diagnoze), telefonbilžu kvalitāte neapmierina, bet spoguļkamera ir par lielu?

Arī šī pēdējā brauciena laikā šad tad sevi pieķēru pie domas, ka derētu kaut kas vieglāks.

Vai vispār ir tāds kompromisa variants, kur laimīgs justos ģimenes fotoentuziasts, un pie bildēšanas tiktu arī pārējie ģimenes locekļi? Izskatās, ka mums ir cerība. Pēc nopietnām pārdomām, diskusijām un tirgus izpētes, esam tikuši pie ģimenes kameras Canon Powershot SX260 HS veidolā. Es biju pirmā, kas tika pie šīs kameras izmēģināšanas. Visas bildes ir bez pēcapstrādes – vārdu sakot, tīra manta pa taisno no kameras:

Tuvplāni – bildēti tepat mūsu ciematiņā. Ūdens smidzinātāju bildējot, nedaudz paspēlējos ar slēdža ātrumu.

Spēle ar krāsu piesātinājumu  – viens no šīs kameras režīmiem ir “Live”, kur turpat displejā var pieregulēt krāsu instensitāti un vēl šo to.

Bildes iekštelpās. Tas man vienmēr ir bijis klupšanas akmens. Kanons, manuprāt, ir sabildējis diezgan pieņemami.

Iespiedu kameru cienītajam rokā, un teicu, lai testē. Kāds tur brīnums, ka man Pikasā ieripoja šāda bilde:)

Un te vēl viens nopietns tests – kustīgi bērni un dzīvnieki.

Bildes pa braucošas mašīnas (diezgan netīru) logu. Paskat, paskat, kas pie mums drīzumā būs! Un ne jau par karuseli es te priecājos:)

Tuksneša skati

Un nobeigumā nedaudz padraiskojos ar Canon Powershot “color select” opciju.

Darbojoties ar “color swap”, man gan sanāca kaut kas neizprotams – mūsu džipiņš pārtapa par kaut kādu nākotnes transporta līdzekli no zinātniskās fantastikas.

Ak, eglīte, ak , eglīte, cik sārtas tavas skujas…

Spriedums – izskatās, ka mēs ar jauno kameru visi būsim draugi, jo tā piedāvā ļoti pat pieņemamas kvalitātes bildes visparastākajā “auto” režīmā, kā arī vairākus citus režīmus, kas ļauj izpausties radoši.

Vai es savu spoguļkameru nolikšu plauktiņā? Nē, nekādā gadījumā:)

Un kā ir ar jums? Vai jums ir izdevies atrast savu ideālo kameru? Kurš jūsu ģimenē ir dezignētais fotogrāfs?

P.S. Paldies jums visām par jaukajiem komentāriem pie iepriekšējā raksta!