…noteikti izklausās tikpat absurdi kā maigais Halapeno pipars vai sniegs Floridā. Nezinu, kā tas ir Latvijas augstskolu bibiliotēkās, bet pie mums stress ciemojas katra semestra sākumā. Pavisam cits stress sāk dzenāt studentus pie semestra beigām, bet tas uz bibliotēkas darbiniekiem tik lielu iespaidu neatstāj. Es te vairāk par to posmu, kad ļoti kompaktā laika periodā bibliotēkas personālam ir jāsagatavo papildmateriāli katram mācību priekšmetam. Viss jau būtu vienkārši, ja par nepieciešamo materiālu iegādi mūs cienījamie profesori brīdinātu savlaicīgi. Ir jau arī mums savi vietējie resursi, bet ja gadās kāda grāmata, kurai jāceļo no tālās ASV, un pie tam vēl neskartai jāiziet cauri cenzūras koridoriem, tad cerība to saņemt laicīgi reizēm līdzinās nullei. It sevišķi, ja grāmatas nosaukumā kombinēti tādi jēdzieni kā “cilvēktiesības” un “islams” vai, Dies’ nedod, kāds iedomājies papētīt viena dzimuma indivīdu savstarpējās jūtas islama kontekstā. Kādas mūsu literatūras profesores iekāroto noveli ar ļoti lakonisko nosaukumu “F**k”, es jau vispār vairs neceru ieraudzīt. Šis raksts nav par cenzūru, bet tai noteikti ir sava ietekme arī mūsu ikdienā, un es pie tā jau esmu pieradusi. Piemēram, lai publicētu šo rakstu, es savu interenta pieslēgumu pārslēdzu uz virtuālo privāto tīklu, lai “lielajam brālim” neienāktu prātā palasīt manu blogu ar Google tulkotāja palīdzību…

Cenzūrai reizēm ir arī savi pozitīvi balskuprodukti. Piemēram, man nav jāizplūst izskaidrojošās runās, vai fiksi aiz rokas savs bērns jārauj prom no kārtējā avīžstenda, kur uz žurnāla vāka gozējas kāda plika dāma visai divdomīgā pozā. Ja arī kāds plikums pie mums iemanās iesprukt, cenzūras darboņi tos ļoti rūpīgi aizkrāso ar melnu flomasteru. Vienmēr esmu brīnījusies, kāds varētu izklausīties “melnā flomastera” jautājums cenzūras darbinieka darba intervijā…vai jūs protat vilkt paralēlas svītras ar melnu flomasteru?

Un kas tad notiek rokdarbu jomā? Kad darbā viss šķiet tāds pārlieku sarežģīts, rokdarbu izvēlē roka sniedzas pēc kaut kā pavisam vienkārša. Šoreiz paķēru tamboradatu un dziju pārpalikumus, un ļāvos Vecmāmiņkvadrātiņ burvībai. Doma (nevis plāns, jo es taču neko netaisos plānot:) lidinās ap sedziņu mazās jaunkundzes gultiņai, kurā viņa nemaz neguļ. Naivi ceru, ka kaut kādā veidā ar jauno segu, un vēl pāris gulētiešanas rituāla atribūtiem, mūsu divarpusgadniece beidzot spēs novērtēt savu gultu.

Un te man arī jautājums divi jautājumi visām čaklajām tamboradatas valdniecēm – kādā veidā tā smuki un nemanāmi šajā kvadrātā var pāriet no vienas krāsas dzijas uz nākamo? Vai tiešām visi šie diegu gali pēc tam katrs atsevišķi jāievelk? Jeb ir kāds triks – štiks, kā to izdarīt jau tamborēšanas procesā?

Un kādā veidā glīši visus šos kvadrātiņus pēc tam savienot, lai veidojas kaut kas segai līdzīgs?

Intereses pēc papētīju, ko tad vēl, bez ierastajām darbmācībstundas čībām, cilvēki no šiem kavdrātiņiem veido. Šeit pāris idejas.

Varbūt kleitas?

Pūcītes

Putnu būrītis

Svārki

Pat nezinu, kā lai dēvē šo:)

Sienas dekors

Interjers

Un kādi ir jūsu Vecmāmiņkvadrātprojekti?