Ko dara džakartieši lietainā dienā?

Defilē par tirdzniecības centriem, protams. Turpmāk tekstā saukšu tos par moliem, lai ir īsāk. Džakartieši gravitē uz molu pusi arī saulainās dienās, tiesa to var atļauties tikai turīgākā iedzīvotāju daļa. Tieši Džakartā es pirmo reizi sajutu to nenormāli lielo atšķirību cilvēku maciņu satura ziņā. Pompozi moli ar visvisādiem pasaules brendiem lieliski blakus sadzīvo ar gandrīz vai mēslainē dzīvojošiem cilvēciņiem. Un neviens pat nemirksķina ar aci. Nu jā, jocīgi kaut kā, manuprāt.

Arī es šad tad iegriežos kādā molā, vairāk gan aiz ziņkāres vai kādas eksotiskas garšvielas meklējumos. Pavisam nesen apciemoju AEON molu. Ja pareizi saprotu, tad tam ir kaut kāda saistība ar Japānu. Mēģināju atrast attiecīgo informāciju mola mājaslapā, bet bez lieliem panākumiem. Jebkurā gadījumā, Japānas tēma tur noteikti dominē. Hello Kitty and japāņu restorāni  – biezā slānī. Suši, tempura un visādi citādi japāņu virtuves brīnumi arīdzan. Līdzi paķēries fotoaparāts ar jauno platleņķa objektīvu rezultējās nelielā fotoreportāžā. Ņemiet nu par labu.

Piebilde par Udon nūdelēm. Pēdējā laikā esam ļoti iemīļojuši šo japāņu ēdienu. Udon nūdeļu zupa ar Enoki sēnītem mūsu vakariņu galdā tiek celta ļoti bieži. Ātri un viegli pagatavojama maltīte. Arigatō, mīļā Japāna, par šo ieguldījumu mūsu ēdienkartē!

Ja nu kādu interesē, pievienoju lapu ar informāciju par japāņu kulinārijā visbiežāk izmantotajām sēnēm un recepti Udon nūdeļzupai:

• Ceļvedis japāņu sēnīšu laukā (info angļu valodā)
• Udon nūdeles trīs veidos (angl.val.)

Atgriežamies atpakaļ AEON molā:

Šos brīnumus tirgo ari visos vietējos veikalos, un mani bērni tos ir ļoti iemīļojuši. Un arī kariess noteikti par tiem priecājas, jo Pocky ir dažādām cukurotām glazūrām pārklātas mīklas standziņas.

Pocky tuvplānā:

Ejam tālāk

 

Kamēr cienītais priecājas par dažādo gaļu klāstu, es šķūrēju uz zivju pusi.

Vietējo iecienītie kaltējumi – zivteles un citas jūrasveltes. Neesmu mēģinājusi. Baidos, ka manā gremošanas sistēmā nav nepieciešamās atribūtikas šo brīnumu pārstrādāšanai. Man jau ir nojucis skaits, cik reižu man un dažiem manas ģimenes locekļiem ir bijis tā saucamais Indo belly. Nu tā kondīcija, kas ir pretstatā smagām kājām:) Apbrīnojamā kārtā bērnus šādas ligas nepiemeklē. Tpu, tpu…

Bet te mana sirds un kuņgis priecājas, jo pie svaigām jūrasveltēm es spiedzu no sajūsmas. Iekšēji, protams, lai nebiedētu apkārtējos.

Plašs svaigo zivju klāsts garantēts

Oranžs gar acīm vien, bērna kleitu ieskaitot

Maizītes, svaigi ceptās, un uzraksti japāņu valodā. Visi uzraksti šajā molā ir arī japāņu valodā. Lūk tā!

Mola kafejnīcas svaigā gaisā

Un šeit tad arī patiesais iemesls, kāpēc todien man bija līdzi “paķērusies” fotokamera. Mana talantīgā, čaklā un uzņēmīgā indonēziešu kaimiņiene ir atvērusi pati savu rokdarbu veikalu adītājām un tamborētājām. Veikala telpās var arī apgūt attiecīgās prasmes, vai vienkārši pasēdēt un papļāpāt ar domubiedriem. Otrajā stāvā ir plānots atvērt mazu rokdarbu grāmatu bibliotēku un kafejnīcu. Šis rūpals no manas kaimiņienes ir paģērējis nenormālāko enerģiju un pacietību, jo vietējā likumdošanas putra un varasvīru kāre pēc kukuļiem ir vienkārši prātam neaptverama. Lai nu viņai viss izdodas!

 

Sampai Jumpa jeb atā!