Ziemassvētku (ne)miers

Sveicieni Adventa otrajā nedēļā! Nu jau arī paši Ziemīgie svētki nav vairs aiz kalniem. Grozies kā gribi, bet atlikušas tikai divas nedēļas. Šogad pirmssvētku procesam mēģinu pieiet ar īpaši kultivētu angļu mieru: vēl nav visiem sagādātas dāvanas, apsveikuma kartiņas vispār nerakstīšu un nesūtīšu, un gan jau visi man piedos. Vismaz, ja ne šogad, tad 2016.gadā, cerams. Vispār tas skaitlis “2016” vēl man tā īsti līdz apziņai pat nav aizgājis. Tas vairāk atgādina kaut ko no zinātniskās fantastiskas, kur viss notiek kādā prātam neaptverami tālā gadā. Bet bija arī laiks, kad 2000. gads izklausījās visai sirreāli, tā kā dzivosim vien nost.

Mēs jau esam nedaudz iesildījušies, un mūsu piemājās dārzu rotā viena varena plastmasas (bē) egle. Dabīgā mums nespīd, un tādu arī būtu neprāts pirkt. Ja nu vien kādos īpašos Indonēzijas faunas izpētes nolūkos, jo pat mūsu plastmasenē ir sametusies viena pamatīga odu kolonija. Negribu pat iedomāties, kas pie mums nāktu ciemos, ja pagalmā virmotu dabīgas egles smarža. Kobras, žurkas, varāni, vai varbūt visi kopā, lai būtu jautrāk?

Mūsu egles aizdedzināšanai (nez kāpēc latviešu valodā tas process izklausās pēc ļaunprātīgas dedzināšanas mēģinājuma) rīkojām speciālu ballīti, uz kuru bija saaicināti vīra kolēģi, mūsu kaimiņi un draugi. Pasākums izdevās uz goda. Pašiem liels prieks, ka arī pasaulē izmētātiem cilvēciņiem (mūs ieskaitot) radījām to īpašo Ziemassvētku atmosfēru. Tagad esam kronēti kā labākie ballīšu rīkotāji mūsu paziņu lokā. Apbrīnojami, kā formula “labs ēdiens+gardi un stiprinoši dzērieni+pāris spēles+jauka kompānija” spēj ģenerēt tik daudz un interesantas sarunas. Kāds stāsta par to, kā svinējis Ziemassvētku tālajā Togo, kāds atrod kopīgu valodu (burtiskā un pārnestā nozīmē) ar korejiešu valodas pasniedzēju, un lielāko daļu vakara pavada diskutējot par korejiešu kino utt. Brīžiem gribējās sadalīties vairākās daļās, lai varētu piestāt pie katra sarunu pulciņa.

Šorīt gan man pavērās tāds diezgan “pēcpārtejisks” skats. Jep, pat ar visu netīrās veļas kaudzi uz grīdas.

Bilde – pierādījums tam, ka cilvēks var plānot cik uziet, bet dzīve ienes savas korekcijas. Šoreiz tas bija vairāk nekā trīs stundas gara elektrības pārrāvuma formā. Ko tas šeit nozīmē? Pirmkārt, karsts ir gan ārā, gan iekštelpās, jo gaisa kondicionieri uz baterijām nedarbojas. Otrkārt, pekles tumsa, jo saule šeit noriet visai agri. Ko darīt? Piegājām šim misēklim radoši, un uzrīkojām nelielu pasēdēšanu sveču gaismā mājas priekšā kopā ar kaimiņiem. Tika apēsts viss pēc ballītes pāri palikušais, ieskaitot arī nedaudz apvītušus burkāniņus un nedaudz sacietējušu maizi. Bija doma pasūtīt picu, bet arī šamējiem bija elektrības problēmas.

Par sadzīvisko turpinot. Šeit visā savā cienībā gozējas manas virtuves stūrakmeņi aka sliņķes virtuves pamatkomplekts. Šejienes gāzes plīts mani joprojām izraisa vieglu paniku, un dzirdētie stāstiņi par šad tad eksplodējušu gāzes balonu šo kondīciju nepadara panesamāku. Vārdu sakot – manā virtuvē rullē zupas, maizes un visādi “slow cooker” katlā pagatavojami ēdieni.

Šodien taps/top pupiņu un desiņu sautējums tomātu mērcē.

Pamazām gatavojos arī Ziemassvētku brīvdienām “nemājās”. Atkal priekšā nopietni gari lidojumi, un, lai tos padarītu kaut nedaudz vieglākus, uzšuvu divas segas un spilvenus lidojumam.